Tātad, iepriekšējā daļa beidzās ar to, ka mēs satikām suvenīru tantiņu. Viņa ņipri komunicēja lauzītā angļu valodā, pajautāja, kur ir mana sieva, un, gandrīz nesagaidot atbildi, paziņoja, ka viņas vīrs ir miris un atstājis viņu ar diviem bērniem. Izklausās bēdīgi, protams, bet tādā vietā kā Petra jums raudulīgus stāstus pastāstīs veselai grāmatai, tāpēc es nenoticēju. Redzot, ka tādā veidā skanošo no mums neizvilināt, tantiņa izvilka metāla caurules atgriezumu, kas izrādījās improvizēta flauta, un sāka spēlēt divu nošu melodiju.
Kad es tomēr atmaigu un rakstura mīkstuma dēļ iedevu viņai divus dinārus par centību, viņa pieprasīja trīs! Naudu es iedevu, bet nosolījos turpmāk ar vietējiem izspiedējiem vairs nekrāmēties: lai vecās Eiropas iemītnieki dalās savos ienākumos ar nabagiem, bet mūs par pašiem bagātākajiem arī nenosauksi.
Atkal rīta rosme, bez tās mugura sāp pastāvīgi, bet ar to – dažreiz
Kad mēs nokāpām atpakaļ lejā uz Petras galveno ceļu, mūs pārtvēra vietējā sieviete un piedāvāja iegādāties tās pašas monētas, kuras mēs jau redzējām Šobakas pilī, un te vispār visur. Viņa sirsnīgi stāstīja, ka atradusi monētas smiltīs, netālu no alas, kur dzīvo, ar roku parādot, kur tieši. Līdz tam laikam, starp citu, es biju piepildījies ar neuzticību pret vietējiem iemītniekiem (sk. iepriekš) un tāpēc sāku kaulēties uz dzīvību un nāvi. Zem trīs dināriem par monētu cenu nosist neizdevās, bet es biju gatavs šķirties knapi no viena – tik zemu man bija nolaidusies uzticības latiņa. Sieviete mēģināja mūs aizkavēt, acīmredzot, būdama gatava piekrist arī uz diviem, bet līdz tam laikam es jau biju vīlies un atpakaļ vairs neskatījos.
Kad vakarā atgriezāmies viesnīcā, es beidzot atcerējos par stāstu ar monētām, un nolēmu papētīt jautājumu. Sākumā Saša apskatījās eBay, kur līdzīgas monētas Izraēlas tirgoņi grūž par 50-100 eiro! Lūk, kur varētu biznesu taisīt, liktos? Pērc Jordānijā par 2 dināriem, pārdod par 40 eiro! Zelta ādere!
Par laimi, es iedomājos kārtīgi paguglēt, un noskaidroju lūk ko. Ja Petras drupās kāds arī atrod īstas monētas, tās uzreiz izņem speciāli apmācīti cilvēki, lai nogrūstu pa tiešo kolekcionāriem. Savukārt vietējiem nepārāk gudrajiem tirgoņiem izsniedz viltojumus, kas desmitiem tūkstošu plūst no Libānas, Bulgārijas un citām valstīm. Nespeciālistam atšķirt monētas nav iespējams, bet ekspertam pazīmes ir acīmredzamas: malas pārāk līdzenas, metāls pārāk mīksts vai ciets, patina ar nepareizu struktūru un krāsu, zīmējums pārāk skaidrs un pārāk labi saglabājies tādai senai monētai (apmēram divtūkstoš gadu). Kā izrādījās, antikvariāta pasaulē viltojumi sastāda neticamu procentu no visiem artefaktiem: tā, kad eBay pārdod netīrītu monētu komplektus, viltojumu tur parasti ir vairāk nekā astoņdesmit procenti. Svečturi, kausi, zvaniņi un citi sadzīves priekšmeti arī neizvairās no šī likteņa: gandrīz tas viss ir feiki, kas ražoti šajā pašā reģionā, piemēram, Ēģiptē.
Tā atrisinājās šis interesantais detektīvstāsts. Ja arī ir vērts pirkt monētas, tad tikai kā kuriozu, un dot par tām ne vairāk par vienu-diviem dināriem, kā es, starp citu, arī biju plānojis.
Beigu beigās, jau pamatīgi noguruši, mēs tikām līdz vietai, ko var nosaukt par kaut ko līdzīgu Petras centram. Kā redzat, pa ceļam es biju ticis pie galvassegas. Tepat atradās ēdnīca un restorāns. Saša nolēma nogaršot vietējo virtuvi, un paņēma ēdnīcā tieši tik daudz, cik bija gatavs apēst, cerot, ka nesamaksās pārāk daudz. Sanāca 10 dināri! Nesūdīgi.
Kā izrādījās, šāda pieticība bija kļūda: vēlāk es paguglēju, ka ēdnīca strādā pēc zviedru galda principa, un Aleksandrs varēja paņemt rījamā uz diviem. Nu ko, es tikmēr pusdienoju ar džoilentu, par kuru ziņkārīgi blakusgaldiņa kaimiņi uzdeva jautājumus.
Guļ vietējie turpat, kur strādā
Gribējās iegādāties, bet diez vai šis stilīgais suvenīrs būtu izturējis mūsu turpmākos pārbraucienus, un turklāt smags
Infostendus dāvinājusi amerikāņu tauta, aizu iekārtojuši franči, izrakumus veic šveicieši. Jautājums tad, kur aiziet nauda par ieejas biļeti?
Lai gan karājas plakāti ar brīdinājumiem tūristiem, ka bērniem ir jābūt skolā, nevis aiz suvenīru galdiņa, pat trīsgadīgs puišelis pārdod akmeņus. Diemžēl, lai ko tu darītu, viņam būs tikai sliktāk: ja tu iedosi naudu, viņš te tā arī paliks, bet ja neiedosi, viņu vakarā iekaustīs.
Petrā visur ir ļoti tīrs, tualete nav izņēmums. Foršākā tualete, ko dzīvē esmu redzējis, ar tik skaistu sienu!
Kaķi Jordānijā ir ļoti draudzīgi, un pastāvīgi lien draudzēties. Sašam pret viņiem ir alerģija, bet vaļā netiksi: kaķis pats lien klēpī.
Valūtas maiņas punkts kruti noformēts ar dažādu valstu banknotēm, ir pat lietuviešu
Pie izejas no Petras es nolēmu, ka tomēr jāpiepērk vēl daži suvenīri, un iegādājos pāris tradicionālo arābu lakatu, kā Jasiram Arafatam. Pa kreisi tie, kas vienkāršāki, bet es bildē skatos tos, kas krutāki – ar kamieļu vilnu. Sieviešu krāsa, starp citu, tradicionāli esot zila un gaišzila, visi pārējie lakati – vīriešu, vismaz tā mums apgalvoja pārdevējs. Globalizācijas laikmetā gan pilnīgi nav skaidrs, kā tādas lietas pirkt: vienmēr var nopirkt to pašu eBay lētāk. Pārdevējs asarām acīs zvērēja, ka lakati ir ražoti šeit, Jordānijā. Okei, mierināšu sevi ar to.
Negaidīti raiti tikām līdz izejai, ap trijiem. Līdz saulrietam bija vēl tālu, tāpēc nolēmām pastaigāt pa pilsētu, un reizē arī kaut ko iekost. Kamēr gājām, mums uz galvas gandrīz uzkrita izkārtne, par laimi, speciāli apmācīti cilvēki mūs aizdzina tālāk.
Burts atkrita, neviens neiespringst!
Sabiedriskās ēdināšanas iestādes izvēlei piegājām atbildīgi, izmantojot mobilo internetu, Trip Advisor apskatījāmies kādu patīkamāku, bet ne pārāk dārgu krogu, un devāmies turp. Tas izrādījās Beduin’s Bite, kuru bija atvēris jauns beduīns ar brāli. Atsauksmes kopumā bija pozitīvas, tiesa, kad atnācām, izrādījās, ka cenas te ir standarta augstās: normāli paēst mums izmaksāja gandrīz desmit dinārus uz degunu. Apkalpoja mūs nez kāpēc aziātiska izskata meitene, kas Jordānijai nepavisam nav raksturīgi. Kad es viņu iztaujāju, atklājās, ka viņa ir japāniete, Jordānijā ir jau vairāk par mēnesi, un jumts viņai brauc pamatīgi no tā, kā te viss nav tā kā tur.
Mēbeles pamatīgi apbružātas no stipriem vējiem ar smiltīm
Uzkodām mēs tradicionālo beduīnu ēdienu: rīsus ar tomātu-nez-kādu mērci un garšvielām. Sašam augšpusē vēl vistas gabaliņš mētājās. Neslikti, bet nekas īpašs. Es vēl zirņu zupu apēdu, garšīga.
Pēc tam es pavaicāju, kur ir pasts – man vajadzēja izpildīt vēl vienu kvestu, uz ko saimnieks mums paskaidroja, ka pasts jau sen ciet, bet nopirkt pastmarkas un aploksni var lauku bodē pretim, bet kastīte vispār tepat netālu. Atklātnes, šķiet, uz ielas glabājās kopš laiku sākuma, to stāvoklis bija atbilstošs. Es paprasīju pastmarkas uz Eiropu, uzlīmēju tās, un tikai pēc tam sapratu, ka atklātne jau ir apmaksāta uz jebkuru pasaules valsti. Neskatoties uz samaksāto dubulto cenu, atklātne vēl aizvien nav atnākusi. Gaidām-s.
Minimālistiski
Uz viesnīcu nolēmām iet kājām, vienalga nav ko darīt. Un ne velti – mūs gaidīja majestātisks saulriets.
Galvaskauss ar actiņām
Tādu foto nav grēks ielikt Instagramā!
Vietējā kapsēta ir akmeņaina, kapakmeņi nelieli un pieticīgi
Kondicionieri krīt nost, bet visiem pie vienas vietas
Netālu no viesnīcas iegājām lauku bodē, kur agresīvs puika aiz letes mūs apčakarēja kā nākas: paņēma divreiz vairāk nekā maksāja mūsu pirkumi, lai gan no noguruma un sātīgajām pusdienām mēs par to aizdomājāmies tikai tad, kad izgājām no bodes. Puika nolēma paņirgāties par lohiem vēl, un kā bonusu uzdāvināja mums saujiņu košļeņu. Tas bija viens no diviem nepatīkamajiem gadījumiem (pirmais bija ar restorānu Karakā), kad palika tiešām nepatīkamas mieles, lai gan formāli mūs neaplaupīja, vienkārši viegli uzmeta.
Košļenes, lai gan ļoti zemas kvalitātes, toties bija diezgan eksotiskas: ar kanēli, ar salviju un tā tālāk. Vismaz kaut kāda kompensācija.